Nav skaidra secinājuma par to, kura dialīzes metode būtu jāizmanto diabētiskās nefropātijas beigu stadijā. Peritoneālās dialīzes terapijai ir mazāka ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmu un labāka atlikušās nieru funkcijas aizsardzība nekā hemodialīze, un tā var būt piemērotāka dažiem pacientiem ar diabētisku nefropātiju.
Peritoneālās dialīzes uzsākšanas laiks pacientiem ar diabētisku nefropātiju
Ņemot vērā diabētiskās nefropātijas beigu stadijas specifiku, dialīzes ārstēšana jāveic agrāk nekā pacientiem bez cukura diabēta. Ja nav zarnu infekcijas, divertikulas, smagu peritoneālu saaugumu utt., pirmsdialīzes sagatavošanu var sākt, kad glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) nokrītas līdz 20-30 ml/min, un dialīzi var uzsākt, kad GFR ir mazāks par 15 ml/min. Ja ir smagi urēmijas simptomi, piemēram, acidoze, elektrolītu līdzsvara traucējumi, sirds mazspēja, slikta dūša, vemšana utt., iepriekš var būt piemērota dialīze.
Peritoneālās dialīzes programma
1. Peritoneālā dializāta ārstēšana ar glikozes peritoneālo dializātu var izraisīt vielmaiņas traucējumus, piemēram, hiperglikēmiju; sagatavošanas procesam nepieciešamā zemā pH vide var izraisīt hronisku vēderplēves iekaisumu un bojāt vēderplēvi; pēc glikozes uzsūkšanās organismā var veidoties gala glikācijas produkti (AGE), AGE var saistīties ar īpašiem receptoriem dažādās šūnās (piemēram, asinsvadu gludās muskulatūras šūnās, endotēlija šūnās utt.), kā rezultātā asinis sabiezē. asinsvadu sieniņas, izraisot audu išēmiju un citas disfunkcijas. Ikodekstrīna dializātu un aminoskābju dializātu var lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju. Pirmajā izmanto polisaharīdu kā osmotisko līdzekli, kam piemīt ilgstošas osmotiskā spiediena uzturēšanas īpašības, augsta ultrafiltrācijas efektivitāte un mazāka AGE veidošanās, un tas ir īpaši piemērots pacientiem ar beigu stadijas diabētisko nefropātiju. Aminoskābes dializāts nesaturēja glikozi, un osmotiskais spiediens bija tuvu 2,5% glikozes dializāta spiedienam (365 mOsm/L pret 396 mOsm/L). Tas var ne tikai radīt ultrafiltrāciju, bet arī tieši papildināt cilvēka organismam trūkstošās uzturvielas (katrs 2L maisiņš var nodrošināt 22g aminoskābju), kas ir piemērots diabēta peritoneālās dialīzes pacientiem, īpaši tiem, kuriem ir nepietiekams uzturs.
2. Dialīzes režīms un dialīzes deva Peritoneālās dialīzes shēmas un dialīzes devas izvēlei diabēta pacientiem jābalstās uz peritoneālās transportēšanas īpašībām, un nav būtisku atšķirību peritoneālās transportēšanas funkcijās starp diabētiskās un nediabētiskās nefropātijas pacientiem ar ESRD.
citi pasākumi
1. Glikēmijas kontrole: Diabēta peritoneālās dialīzes pacientiem principā papildus uztura kontrolei cukura līmeņa kontrolei ir jālieto insulīns.
Diēta: lai nodrošinātu kaloriju daudzumu, kopējās dienas kalorijas pēc dialīzes ir 1800-2000 kcal, vidēji 35 kcal/(kg·d), augstas kvalitātes olbaltumvielu diēta 1.0-1.2g/ (kg·d) ir izvēlēts, un ūdens un nātrija sāls uzņemšana tiek pareizi kontrolēta. Papildināt ar ūdenī šķīstošiem vitamīniem.
Insulīna lietošana: tā kā dializāts satur lielu daudzumu glikozes, dialīzes pacientiem ir jāpievieno papildu 100-200g glikozes slodze dienā, kas izraisa cukura līmeņa asinīs ievērojamas svārstības dialīzes terapijas laikā. kontrole ir grūtāka.
Problēmas, kas jāapzinās
1. Cukura līmeņa asinīs kontroles mērķa vērtība: uzturēt normālu cukura līmeni asinīs visa šķidruma apmaiņas procesa laikā, kontrolēt cukura līmeni asinīs pēc ēšanas un izvairīties no hipoglikēmijas. Glikozes līmenim tukšā dūšā jākontrolē aptuveni 7.0 mmol/L, glikozes līmenim asinīs pēc ēšanas jābūt aptuveni 10 mmol/L un glikozilētajam hemoglobīnam.<>
2. Insulīna lietošana. Principā insulīnam jābūt pirmajai izvēlei visiem peritoneālās dialīzes pacientiem, īpaši pacientiem ar CAPD. Ieteicams lietot īslaicīgas darbības insulīnu, parasti ne ilgstošas darbības insulīnu, jo šiem pacientiem ir pagarināts insulīna pusperiods (samazināts insulīna nieru klīrenss), un ilgstošas darbības insulīns neveicina cukura līmeņa kontroli asinīs.
3. ievadīšanas veids: subkutāna injekcija un (vai) intraperitoneāla ievadīšana. Pirmā priekšrocība ir tā, ka tā ir vienkārša, ērta un samazina vēdera infekcijas iespējamību. Tomēr tādu faktoru kā injekcijas vieta un koncentrācijas dēļ insulīna uzsūkšanās nav stabila, cukura līmenis asinīs ļoti svārstās un bieži rodas hipoglikēmija. Intraperitoneālās ievadīšanas priekšrocība ir tāda, ka vēderplēve var lēnām absorbēt insulīnu un iekļūt sistēmiskajā cirkulācijā caur portāla vēnu, un process ir tuvāks insulīna izdalīšanās fizioloģiskajam režīmam. Tomēr intraperitoneāla ievadīšana palielina intraabdominālās infekcijas iespējamību, un dialīzes maiss un cauruļvads absorbēs insulīnu, kas ietekmē efektivitāti. Pacientiem bieži ir jāpalielina insulīna deva (parasti 2 līdz 3 reizes lielāka nekā subkutānā insulīna deva).